Zini, izvēloties grupu jau sajutu ļoti spēcīgas emocijas. Bez vārda runas bija skaidrs, kura uzrunā. Un beigās Tavas sajūtas sarezonēja. Un saprotu, ka iekšā kaut kas bango. Šodien mazliet uz sirds dziļu raudāšanu velk, lai arī apkārt skatoties, itkā nav par ko. Un tad ir jautājums - cik ļoti mēs spējam klausīties ķermenī? Cik atkal ļaujam atrast iemeslus prātam? Apmēram tā - ķermenis izsaka nepieciešamību, prāts atrod iemeslu - atkal tās sasodītās zeķes mētājas 🤯😃 es izvēlos zeķēm nepievērst uzmnību, bet gan uzslēgt savu ‘raudamo’ playlisti un no sirds izraudāties. ❤️