Elīna
36 supporters
Zils, zils dziļums jeb mirklis vaļsirdīb ...

Zils, zils dziļums jeb mirklis vaļsirdības.

May 05, 2022

Šis ir savāds laiks manā dzīvē... Kaut arī es vienmēr cenšos nest pasaulē gaismiņu, šobrīd jūtu, ka tas ir dikti grūti. Vai... varbūt pareizāk būtu teikt – tā gaismiņa mainās, gluži kā diskotēkā, no sarkanas uz zaļu, dzeltenu un šobrīd tā ir zila. Zila kā pasaule zem ūdens, zila kā nebeidzami plašs debesjums, zila kā auksta, vienpatīga, nedaudz atsvešināta sajūta. Bet tāda nu man tā šobrīd ir. Un, kaut arī es gribu dot pasaulei to pašu priecīgāko un iedvesmojošāko sevis versiju, atkal un atkal attopos, ka dzīve mani iedzen stūrī un pieprasa VISU. Rādīt visu, just visu, būt itin visā. Ne tikai dzeltenā, priekpilnā vai koši zaļā, bezbēdīgā, bet arī zilajā, sentimentālajā un nereti pat skumjajā tonī.

I am feeling blue.

Un te nu es sēžu. Sajūtā, kas manai būtībai ir tik neērta, tik grūta. Sēžu skumjās, sēžu atsvešinātībā, vientulībā, ilgās pēc sapratnes, bet vienlaicīgā vēlmē aizbēgt no jebkura, kas varētu mani saprast. Un es svinu un besos reizē par to, ka nevaru saņemties un spīdēt kādā priecīgākā krāsā. Svinu, jo – ak, kāds atvieglojums! – beidzot atļauju sev just, atļauju sev būt tieši tādai, kāda es patiesībā šobrīd esmu. (Nu, īstenībā jau tā nav tik daudz atļaušana, cik vienkārši padošanās, jo nu jau tiešām citādāk nav iespējams! 😅) Bet jā, es arī BESOS, jo man tik ļoti gribas jums dot kaut ko skaistu! Un vienmēr līdz šim savu zilo krāsu es par pārāk skaistu neesmu uzskatījusi, man tā ir šķitusi pārāk smaga, pārāk drūma, lai taptu atklāta citiem. Un, iespējams, es vēl joprojām tā domāju, bet, kā jau teicu, esmu iedzīta stūrī un dzīve pieprasa VISU!

Tad nu es dodu visu. Pat ja tas ir neērti un smagi, pat ja man ļoti, ļoti bail tapt pārprastai vai nesaprastai itin nemaz. Pat ja nevienam citam tas neko nenozīmē, es saprotu, ka tās sajūtas, tas besis, tas zilais, zilais dziļums man arī ir jāpauž tieši ar tik pat lielu mīlestību, aizrautību un patiesumu, kādā es tik brīvi rādu jums savas priecīgās krāsas.

Cik savādi – tad, kad es esmu priecīga, man ir sajūta, ka es esmu derīga un varu radīt saturu, kas palīdzēs un iedvesmos, bet brīžos, kad jūtos skumīga vai vāja, šķiet, jālien zem akmens, jo pēkšņi esmu kļuvusi par citplanētieti. Nu, vismaz man pašai ir tāda sajūta. :) Bet, ja tā pavisam godīgi, kurš gan no mums laiku pa laikam nejūtas kā zilā gaisma? Kuram gan no mums nav pazīstamas skumjas, vientulība, atsvešinātība? Kāpēc man ir tik grūti pieņemt šo sevis pusi, kas patiesībā ir tieši tik pat dabiska un skaista, kā tā otra, dzīvespriecīgi bezbēdīgā? Šo jautājumu es atstāšu atvērtu. Sev un Tev. Jo man gribētos ticēt, ka to var piemērot arī citiem mūsu dzīves aspektiem, kur viena emocija, rīcība, izpausme tiek slavēta un atzīta par labu esam, bet otra, kas ir tieši tik pat dabiska un cilvēcīga, tiek uzlūkota kā apkaunojoša vai nepiedienīga. Un es ticu, ka atkal un atkal uzdodot sev šo jautājumu – Kāpēc sajūta x ir ok, bet y nav? – mēs maziem solīšiem tuvosimies tam skaistajam mirklim, kad kļūs aizvien vieglāk ar mīlestību sev atļaut gan x, gan y un svinēt kā vienu, tā otru. Jo kur ir gaisma, tur jābūt tumsai. Kur ir prieks, tur jābūt arī skumjām. Kur ir dzeltenā gaisma, tur vienmēr ap stūri lūkosies zilā, it kā atgādinādama, ka nekas nav mūžīgs un nemainīgs, bet tur jau tas skaistums! Tur jau tā sāls (un cukurs! nu, tā lai mums viss ir līdzsvarā! :))!

Un ar šo domu es nobeidzu savas šī vakara pārdomas. Ja esi ticis tik tālu – mīļš paldies Tev! Ka ienāci ar mani zilajā dzelmē, kur parasti nonāk vien paši drosmīgākie un pacietīgākie, kas nebaidās noslīkt manu pārdomu jūrā. Paldies Tev, ka esi šeit, paldies Tev, ka esi!

Samīļoju cieši, cieši!

Elīna. 💙

Enjoy this post?

Buy Elīna a pinch of magic

2 comments

More from Elīna